charactēr

charactēr agr.-lat. 'Brandeisen, Maker, Merkmal'; 'Zeichen'

v. agr. χαρακτήρ charaktḗr.

Substantiv

charactē̆r m (Genitiv charactēris); dritte Deklination

1. Brandeisen
2. Marke (hergestellt mit einem Brenneisen)
3. Merkmal, Marke, Charakter, Stil
   1. Synonyme: ingenium, nātūra, habitus, mēns, indolēs

Pronunciation

• (Classical) IPA^(key): /kʰaˈrak.teːr/, [kʰäˈräkt̪eːr] or IPA^(key): /kʰaˈrak.ter/, [kʰäˈräkt̪ɛr]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /kaˈrak.ter/, [käˈräkt̪er]

Declension

Third-declension noun.

Case	Singular	Plural
Nominative	charactē̆r	charactērēs
Genitive	charactēris	charactērum
Dative	charactērī	charactēribus
Accusative	charactērem	charactērēs
Ablative	charactēre	charactēribus
Vocative	charactē̆r	charactērēs