integritās

integr--itās lat. 'Integrität'; ‘Unversehrtheit, Reinheit’,

Von integer („vollständig, perfekt, unversehrt“ +‎ -tās.

Substantiv

integritās f (Genitiv integritātis); dritte Deklination

1. Solidität
2. Integrität, Tadellosigkeit
3. (einer Frau) Keuschheit
4. (der Sprache) Korrektheit, Reinheit
5. (im übertragenen Sinne) das Ganze

Pronunciation

• (Classical) IPA^(key): /inˈte.ɡri.taːs/, [ɪn̪ˈt̪ɛɡrɪt̪äːs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /inˈte.ɡri.tas/, [in̪ˈt̪ɛːɡrit̪äs]

Declension

Third-declension noun.

Case	Singular	Plural
Nominative	integritās	integritātēs
Genitive	integritātis	integritātum
Dative	integritātī	integritātibus
Accusative	integritātem	integritātēs
Ablative	integritāte	integritātibus
Vocative	integritās	integritātēs