lēgislātor
lēgislāt-or, lēgis lātor, lat. wrtl. 'Gesetzträger, Gesetzüberbringer'; glhrt. Gesetzgeber
Im klassischen Latein wird das Wort normalerweise separat geschrieben: lēgis lātor
Substantiv lēgislātor m (Genitiv lēgislātōris); dritte Deklination
| (Classical Latin) IPA(key): /leː.ɡisˈlaː.tor/, [ɫ̪eːɡɪs̠ˈɫ̪äːt̪ɔr] | |||
| (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): /le.d͡ʒisˈla.tor/, [led͡ʒizˈläːt̪or] | |||
| Third-declension noun. | |||
|---|---|---|---|
| Case | Singular | Plural | |
| Nominative | lēgislātor | lēgislātōrēs | |
| Genitive | lēgislātōris | lēgislātōrum | |
| Dative | lēgislātōrī | lēgislātōribus | |
| Accusative | lēgislātōrem | lēgislātōrēs | |
| Ablative | lēgislātōre | lēgislātōribus | |
| Vocative | lēgislātor | lēgislātōrēs | |