īnfīnītīvus

īnfīnītīvus lat. unbegrenzt, unbestimmt; (Grammatik) Infinitiv

Das Adjektiv wurde durch Suffixierung gebildet: īnfīnītus „grenzenlos“, „unbegrenzt“, „unendlich“: „endlos“; „zahllos“; Grammatik „unbestimmt“, „Infinitiv“ +‎ -īvus („Suffix, das Adjektive bildet“); das Substantiv ist eine elliptische Verwendung für modus īnfīnītīvus („[der] Infinitiv“). Das Lateinische ist eine grobe Übersetzung des griechischen ἀπαρέμφατος, unaussprechlich, was „nicht angegeben“ oder „nicht bestimmt“ bedeutet.

Adjektiv īnfīnītīvus (feminin īnfīnītīva, Neutrum īnfīnītīvum); Adjektiv erster/zweiter Deklination

Pronunciation / Declension

(Classical Latin) IPA(key): /in.fiː.niːˈtiː.u̯us/, [ĩːfiːniːˈt̪iːu̯ʊs̠]
(modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): /in.fi.niˈti.vus/, [iɱfiniˈt̪iːvus]
First/second-declension adjective.
Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	īnfīnītīvus	īnfīnītīva	īnfīnītīvum		īnfīnītīvī	īnfīnītīvae	īnfīnītīva
Genitive	īnfīnītīvī	īnfīnītīvae	īnfīnītīvī		īnfīnītīvōrum	īnfīnītīvārum	īnfīnītīvōrum
Dative	īnfīnītīvō		īnfīnītīvō		īnfīnītīvīs
Accusative	īnfīnītīvum	īnfīnītīvam	īnfīnītīvum		īnfīnītīvōs	īnfīnītīvās	īnfīnītīva
Ablative	īnfīnītīvō	īnfīnītīvā	īnfīnītīvō		īnfīnītīvīs
Vocative	īnfīnītīve	īnfīnītīva	īnfīnītīvum		īnfīnītīvī	īnfīnītīvae	īnfīnītīva

Substantiv īnfīnītīvus m (Genitiv īnfīnītīvī); zweite Deklination

(Grammatik) der Infinitiv (Modus oder Art)