dēductīvus
From dēdūcō (“to derive”) + -īvus.
- (Classical Latin) IPA(key): [deː.dʊkˈtiː.wʊs]
- (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): [d̪e.d̪ukˈt̪iː.vus]
dēductīvus (feminine dēductīva, neuter dēductīvum); first/second-declension adjective
- derivative
First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | dēductīvus | dēductīva | dēductīvum | dēductīvī | dēductīvae | dēductīva | |
| genitive | dēductīvī | dēductīvae | dēductīvī | dēductīvōrum | dēductīvārum | dēductīvōrum | |
| dative | dēductīvō | dēductīvae | dēductīvō | dēductīvīs | |||
| accusative | dēductīvum | dēductīvam | dēductīvum | dēductīvōs | dēductīvās | dēductīva | |
| ablative | dēductīvō | dēductīvā | dēductīvō | dēductīvīs | |||
| vocative | dēductīve | dēductīva | dēductīvum | dēductīvī | dēductīvae | dēductīva | |