denominativus
denominativus lat. wrtl.-sgm. benennend; abgeleitet (bezogen auf oder gebildet durch Ableitung)
Von dēnōminō „benennen, bezeichnen“ + -īvus.
Adjektiv bdēnōminātīvus (feminin dēnōminātīva, sächlich dēnōminātīvum); Adjektiv erster/zweiter Deklination
| (Classical Latin) IPA(key): /deː.noː.mi.naːˈtiː.u̯us/, [d̪eːnoːmɪnäːˈt̪iːu̯ʊs̠] | |||||||
| (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): /de.no.mi.naˈti.vus/, [d̪enominäˈt̪iːvus] | |||||||
| First/second-declension adjective. | |||||||
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | dēnōminātīvus | dēnōminātīva | dēnōminātīvum | dēnōminātīvī | dēnōminātīvae | dēnōminātīva | |
| Genitive | dēnōminātīvī | dēnōminātīvae | dēnōminātīvī | dēnōminātīvōrum | dēnōminātīvārum | dēnōminātīvōrum | |
| Dative | dēnōminātīvō | dēnōminātīvō | dēnōminātīvīs | ||||
| Accusative | dēnōminātīvum | dēnōminātīvam | dēnōminātīvum | dēnōminātīvōs | dēnōminātīvās | dēnōminātīva | |
| Ablative | dēnōminātīvō | dēnōminātīvā | dēnōminātīvō | dēnōminātīvīs | |||
| Vocative | dēnōminātīve | dēnōminātīva | dēnōminātīvum | dēnōminātīvī | dēnōminātīvae | dēnōminātīva | |