condiciōnālis
conditionalis (beeinflusst vom Mittellateinischen)
Von lat. condiciō
+ -ālis -ālis/dt., von condīcō
, von con-
+ dīcō
.
(Klassisch) IPA(Schlüssel): /kon.di.ki.oːˈnaː.lis/, [kɔn̪d̪ɪkioːˈnäːlʲɪs̠]
(modernes italienisch-kirchliches) IPA (Schlüssel): /kon.di.t͡ʃi.oˈna.lis/, [kon̪d̪it͡ʃioˈnäːlis]
condiciōnālis (Neutrum condiciōnāle, Adverb condiciōnāliter); Adjektiv mit zwei Endungen in der dritten Deklination
Deklination
Adjektiv mit zwei Endungen in der dritten Deklination.
| Number | Singular | Plural | |||
|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masc./Fem. | Neuter | Masc./Fem. | Neuter | |
| Nominative | condiciōnālis | condiciōnāle | condiciōnālēs | condiciōnālia | |
| Genitive | condiciōnālis | condiciōnālium | |||
| Dative | condiciōnālī | condiciōnālibus | |||
| Accusative | condiciōnālem | condiciōnāle | condiciōnālēs condiciōnālīs |
condiciōnālia | |
| Ablative | condiciōnālī | condiciōnālibus | |||
| Vocative | condiciōnālis | condiciōnāle | condiciōnālēs | condiciōnālia | |